Grundtvig atelier du 10 au 15 Mai 2011
No laika, kad uzzināju par Grundtvig, līdz laikam ,kad saņēmu pozitīvu atbildi, ka esmu apstiprināta dalībai darbnīcā, pagāja apmēram 6 mēneši, bet tas tikai tāpēc, ka tur, kur gribēju (Spānija, Itālija, Vācija) man vai nu neatbildēja vispār, vai paziņoja, ka ir jau par vēlu pieteikties. Laika gaitā mans sarakstiņš, kur es gribētu braukt un piedalīties katastrofāli mainījās, savukārt liela daļa interesantāko projektu bija jau sākušies, tātad veselu gadu man vēl būtu jāgaida, ko es noteikti negribēju. Līdz ar to primārie, kam rakstīju bija tie, kuri notiks pāris mēnešu robežās. Uh, kā gribēju tikt uz darbnīcu Spānijā -
The route of wine, MmM... iespēja uzzināt visu par un ap to, kā notiek vīna ražošana - viss posms no vīnogu ķekara līdz iepildīšanai pudelēs, ieskaitot degustācijas , protams:)! Ha, nu nebija lemts, bet tas pat labi, jo dabūju daudz ko foršāku, ka nevaru beigt priecāties vēl tagad!
Tas bija 2dienu jautājums, kad uz manu meilu 03.03.11 saņēmu atbildi, ka viņiem ir vēl brīva vieta, un, lai es aizpildu kontakt formu onlainā (V.,uzv., dzimšanas dati un kontakt info) un pieteikuma anketu. Sarakstīju un steidzu sūtīt uz Franciju, Belfortu. Pieklājīgi bezgala, līdz pat papēžiem, gaidīju kādas divarpus nedēļas, kad man atraksta kāda nezināma latviešu meitene, ka dabūjusi no franču projekta menedžeres manu e-pastu un, kā man veicas ar detaļu noskaidrošanu, jo mēs laikam braucam. Biju šokā, jo īsti nezināju jau sākt priecāties, ka braucu (?), bet kādā sakarā man vispār raksta kāda cita meitene no lv nevis franču menedžere(es baigā kundzīte, biju nospriedusi, ka, ja reiz projekts pa visu Eiropu, tad jau būšu vienīgā Latvju tautu meita). Tad vairs neizturēju un aizrakstīju, vai mana vēstule veiksmīgi saņemta un kas notiek vispār, uz ko man atbildēja, ka viss ir top-top un viņi mani apstiprina, lai gaidu - sazināsies drīz. Nu labi, bet vienalga vēl nebija ticības, ka varu jau sākt lēkāt no prieka (pa kluso tāpat jau to darīju).
Manas šaubas izzuda, kad saņēmu savu
aplication form skenētu ¶kstītu kopiju e-pastā un ziņu, ka kopā brauksim 5latvieši un, lai mēs savā starpā sazināmies un vienojamies par nokļūšanu uz/no Franciju, Belfortu (un kā vispār tur var nokļūt?), viņi jau rezervē viesnīcu un organizē visu . Sākums mums visiem mazliet lika ''iesvīst'', jo mazliet valodas barjera un gausīgā saziņa darīja savu - iedzina mūs stresā, kas nu būs! Tad vēl 1 dalībniecei paziņu paziņa kādreiz braucis uz Itāliju, tur visu skaisti viņam izskaidrojuši e-pastos un atsūtīta pilsētas karte un kas zin kādi vēl tur bonusi. Njā, mēs piecatā atstiepjam tik lūpu lielāku un lielāku, ka laikam esam mazliet atstāti novārtā. Lai gan, kā vēlāk izrādījās, mūsu uztraukums bijis galīgi nevietā, franču delegācija bija čaklīši, kas vienkārši ļoti visu centās izplānot līdz pēdējai detaļai (un tā tiešām bija!) - mūs tā lutināja, ka nu vairāk laikam nevarētu...:)
RIX-FRA
18.04.11
Saņemu elektroniskās avio biļetes Lufthansas lidojumiem Rīga -Frankfurte-Francija un atpakaļ tas pats maršruts ar pielikumu e-pastā par sagaidītāju lidostā ar visiem tālruņiem un 1. vakara plānu ar vakariņām restorānā un 1. dienas darbnīcas instruktāžu. Darbnīca sākas 10. maijā, tāpēc 9. maijs mums atvēlēts ceļam, lai būtu laicīgi jau Francijā.
Rīgas lidostā visi 5 latvieši veiksmīgi satikāmies, lai dotos pretī jauniem piedzīvojumiem. Izlidojam uz Frankfurti 15:50. Prieks jau par Lufthansu vien, jo pirms tam biju tikai lidojusi ar lētā gala Ryanair un reiz arī Latcharter Airlines, kas man arī patika ērtuma un kvalitātes ziņā. Visnotaļ priecīga lieta ir bezmaksas vistas itāļu gaumē
wraps, aiz kura seko laipns aicinājums nobaudīt ūdeni, sulu, vīnu vai alu (divas reizes), ko es ,protams ar smaidu sejā, izmantoju. Gatavojoties braucienam biju iepriekš sagatavojusi A4 lapu printētus materiālus: starta frāzes franču valodā (
Bonjour! Tres bien! Je voudrais un verre de vin rouge, s'il vous plaît! -Labdien! Ļoti labi! Es vēlētos glāzi sarkanā vīna, lūdzu!). Gadījās tāds amizants, brīnišķīgs un smaidošs britu (tā likās) stjuarts. Savu vietu pie loga es cēli atstāju franču pārim gados, kas to jau bija paspējuši ieņemt. Ērti iekārtojos lidmašīnas krēslā, cik nu tas iespējams ar maniem 180 cm un kājām no padusēm, uzliku savu mp3 un paņēmu studēt franču standarta frāzes, kad iepriekšminētais britu stjuarts bija klāt. Ar pāris šarmantiem teikumiem uzslavēja mani, ka mācos franču valodu un minēja, ka savulaik arī studējis un, ka es malacīte, bet , lai pamēģinu savu pasūtījumu (glāzi vīna) pateikt franciski. Metu savu kautrību pie malas, izboksterēju lauzītā akcentā, bet ir!:) Balvā saņemdama uzslavas, smaidiņus un plaukstiņu sišanu no franču pāra, jūtos vairāk kā gandarīta.
Ir! Esam atlidojuši Frankfurtē
(
3. lielākā Eiropā), milzīga. Tik milzīga, ka izkāpjot no lidostas tevi iesēdina vēl autobusā, kurš kādas 15 min. vēl brauc līdz tevi izlaiž pie kādiem no superhuge lidostas spārniem, mums bija GATE A , kas vien jau stiepās kā 6 Rīgas lidostas. Un piedzīvojums 3h garumā līdz nākamajam reisam varēja sākties...
Pirmais prieciņš bija garum-garais tunelis, kam neredzēja galu. Gar malām 2 slīdošie celiņi, pa vidu aile pastaigām vai arī skriešanas maratonam (to mēs izmantosim atpakaļceļā). Tiri piri, lifti un garas pastaigas tālumā, līdz beidzot nonākam vietā, no kuras lidosim tālāk. Draudzīgi sasēžamies bariņā un velkam ārā savus portatīvos, lai atklātu, ka nekāda interneta nebūs vis par brīvu.Ir laiks palasīt žurnālus.
Pēc brītiņa tiekam jau izdevīgākā pozīcijā - galdiņa pie loga. Nu satriecoši, liekas visas 3h es tā arī nosēdēju klikšķinot savu veco FujiFilm fočiku un neviltotā priekā kā bērns, priecājos par lidmašīnām.
Visvairāk es jūsmoju par divstāvīgajiem Airbus (šie vēl tādi pa pusei, priekšgals tikai 2 stāvos un skaitās Boeing B747), kas kā lieli vaļi stāvēja blakus standarta Boeing B737-500.
Bija laiks jau atkal kāpt autobusā, kas mūs aizvedīs līdz Canadair Regional Jet 700 (CR7) maza reģionālā lidmašīna ar 70 sēdvietām tikai 2 rindās gar abām pusēm un atkal vīns + 2 baisi gardas Milka šokolādes ruletes:)
